Šajā fiziskajā ķermenī tikai divas lietas var piedzīvot bēdas un laimi. Tā ir dvēsele un Dievs. Mūsu prāts, acis, mēle, ausis, deguns, āda utt. ir cilvēku instrumenti. Tas nepiedzīvo labu vai sliktu. Šīs ekstremitātes ir dvēseles instrumenti, lai piedzīvotu labo un slikto. Tādiem instrumentiem kā acs, deguns, auss, prāts utt. nav zināšanu. Tas ir kā nedzīvas lietas. Nedzīvas lietas nevar justies labi un slikti. Mēs nedrīkstam teikt, ka smiltis kļūst laimīgas, jo smiltis ir nedzīva lieta; tai nav zināšanu, lai piedzīvotu labo un slikto. Tāpēc mums nevajadzētu teikt, ka mans prāts ir laimīgs. Jo prāts mums ir instruments. Instruments neko nepiedzīvo.
Cilvēka būvēta māja, kas izgatavota no smiltīm, cementa utt. Māja neko nepiedzīvo, jo tā ir nedzīva lieta. Cilvēks, kurš dzīvo mājā, piedzīvo labu un sliktu. Tātad Dievs mums ir radījis mazu māju, kurā mēs dzīvojam, ko sauc par cilvēka ķermeni. Cilvēka ķermenis neko nevar piedzīvot. Dvēsele, kas atrodas ķermeņa iekšienē, var piedzīvot prieku un bēdas. Tāpēc mums ir jāzina, ka tikai dvēselei ir zināšanas, kuras var piedzīvot. Cilvēka ķermenī ir pieejami rīki, piemēram, ekstremitātes, lai palīdzētu cilvēkiem. Tātad instrumenti neko nevar piedzīvot. Kad mēs raudam, mūsu acis asarojas, nevis glāze.